Raksts sākotnēji publicēts žurnāla “Jurista Vārds” 2025. gada 20. maija laidienā. Atsauce: Miķelsone-Kroņkalne D., Jaunzars A. Vai Satversmes tiesas spriedumā secinātais ir pretējs līdzšinējai tiesu praksei. Jurista Vārds, 20.05.2025., Nr. 20 (1390), 20.-23.lpp.
Satversmes tiesa 2025. gada 14. martā publicēja spriedumu lietā Nr.2022-32-01 par tiesību normām, kas regulē procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Par Satversmes tiesas spriedumu un tajā paustajām atziņām līdz šim ir pamatoti izteikts kritisks vērtējums.1 Tomēr nav noliedzams arī tas, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.2
Tāpēc šī raksta mērķis, pirmkārt, ir sniegt ieskatu tiesu praksē izteiktajās atziņās par apstrīdētā regulējuma interpretāciju un piemērošanu procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīti no tādiem kriminālprocesiem, kuros tiek veikta izmeklēšana par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.
Otrkārt, rast atbildi uz svarīgu jautājumu – vai Satversmes tiesas spriedumā paustās atziņas ir saskanīgas ar līdzšinējā tiesu praksē paustajām atziņām, ka Krimināllikuma 195. panta sastāva objektīvās puses pazīmes pašas par sevi nevar būt pietiekams pamats, lai varētu izdarīt secinājumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, jo īpaši, ja lietā nav nekādas informācijas par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu.
Procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīti no tādiem kriminālprocesiem, kuros tiek veikta izmeklēšana par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un kuros predikatīvais noziedzīgais nodarījums nav noskaidrots, mantas noziedzīgā izcelsme lēmumos par procesu uzsākšanu parasti tiek pamatota apmēram šādi – gadījumos, kad pirmstiesas procesa laikā nav iespējams iegūt ziņas par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, apstāklis, ka manta, kura vērtējama kriminālprocesa ietvaros, ir noziedzīgi iegūta, pierādāms ar Krimināllikuma 195.panta objektīvo pusi, proti, ar darbībām, kas veiktas ar mantu un kas ir norādītas NILLTPFNL3 5.pantā, kā arī balstoties uz netiešajiem pierādījumiem, kas norāda uz mantas noziedzīgu izcelsmi, piemēram, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas tipoloģijām un pazīmēm.4
Kā redzams, šādos procesos procesa virzītāji nesniedz pierādījumus par predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esību un par konfiskācijai pakļautās mantas saikni ar minēto noziegumu, un tiesai tiek lūgts atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un to konfiscēt valsts labā, tikai pamatojoties uz darbībām, kas veiktas ar mantu, un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas tipoloģijām un pazīmēm.
Līdzšinējās tiesu prakses atziņas
Mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, pamatojoties tikai uz Krimināllikuma 195. panta sastāva objektīvās puses pazīmēm (darbībām ar mantu), ir tikusi ilgstoši asi kritizēta, piemēram, juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka: “Saskaņā ar NILLTPFNL 5. panta otrajā daļā noteikto manta, kas tieši vai netieši iegūta Krimināllikumā paredzētā predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā, kas izdarīts arī ārpus Latvijas Republikas teritorijas, ir atzīstama par noziedzīgi iegūtu mantu Latvijas Republikā. Šāda manta var būt legalizācijas priekšmets Krimināllikuma izpratnē. Tādējādi secināms, ka nepieciešams kumulatīvi konstatēt Krimināllikumā paredzētā predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esību, tai skaitā konstatēt noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas valsti un mantas tiešu vai netiešu izcelsmi no predikatīvā noziedzīgā nodarījuma.”5 Šī tēze ir guvusi apstiprinājumu arī tiesu praksē.6
Nav noliedzams, ka tiesu praksē paustās atziņas par procesos par noziedzīgi iegūtu mantu piemērojamo tiesību normu interpretāciju un piemērošanu līdz šim nav bijušas vienveidīgas, taču autoru ieskatā, pēdējā laikā procesos par noziedzīgi iegūtu mantu pirmās un otrās instances tiesas arvien biežāk pievienojas Rīgas apgabaltiesas lēmumos paustajām juridiski vērtīgām atziņām, tādā veidā radot iespaidu par stabilas, secīgas un saskanīgas tiesu prakses veidošanos.
Tiesu praksē nu jau vairākkārt ir atzīts, ka legalizēšanas darbības pašas par sevi nevar būt pietiekamas, lai varētu izdarīt secinājumu par mantas noziedzīgo izcelsmi.7 Piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2025. gada 28. janvāra lēmumā ir norādīts: “Tiesas kolēģija nepievienojas sūdzībā norādītajam, ka arestētās mantas noziedzīgo izcelsmi šajā lietā ir pamats atzīt, ņemot vērā legalizēšanas darbības un pazīmes, kuras norādītas lēmumā. Tiesas kolēģija atzīst šādas pazīmes pašas par sevi nevar būt pietiekamas, lai varētu izdarīt secinājumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, jo īpaši, ja nav nekādas informācijas par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu.”.8
Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 25. marta lēmumā ir sniegts detalizētāks pamatojums tiesas secinājumam par to, kāpēc darbības, kas varētu atbilst legalizēšanas darbībām, pašas par sevi nevar būt vienīgais apliecinājums mantas izcelsmes noziedzīgumam, un tieši: “Juridiskajā literatūrā norādīts, ka, uzsākot kriminālprocesu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ir jāņem vērā, ka paralēli pastāv divi noziedzīgi nodarījumi: predikatīvais noziedzīgais nodarījums, kas ir noziedzīgi iegūtas mantas izcelsmes avots, un legalizācijas noziedzīgais nodarījums, kura priekšmets vienmēr būs noziedzīgi iegūti finanšu līdzekļi vai cita manta (Krastiņš U., Liholaja V., Hamkova D. Krimināllikuma komentāri. Trešā daļa (XVIII-XXV nodaļa, Otrais papildinātais izdevums, Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 124. lpp).
Jāņem vērā, ka predikatīvā un sekundārā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi nevar veidot vienas un tās pašas darbības (Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojums “Tiesu prakse lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas”, 2013, 55. lpp., https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/Nodokkli%20legalizacija_anonim.doc, aplūkots 2024. gada 11. martā).
Pamatojoties uz norādītajām doktrīnas atziņām, tiesas kolēģija nevar piekrist šādiem procesa virzītāja apgalvojumiem, jo noziedzīgas izcelsmes manta un legalizācijas darbības ir divas no Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, līdz ar to vienas pazīmes (priekšmeta) pierādīšana ar citu pazīmi (objektīvo pusi) atrauti no visa šī noziedzīgā nodarījuma sastāva kopuma pierādīšanas, nav iespējama.
Kā norādīts iepriekš, jebkurai personai savas privātautonomijas ietvaros ir tiesības brīvi rīkoties ar tās rīcībā esošiem finanšu līdzekļiem un par noziedzīgām šādas darbības var atzīt vien tad, kad tiek pierādīta visu Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju esība šīs personas rīcībā.
Nav pamatota procesa virzītāja atsauce uz Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas likuma 5. panta pirmo daļu, jo tajā minēto darbību atzīšanas par legalizācijas darbībām priekšnoteikums ir tas, ka šīs darbības tiek veiktas ar noziedzīgas izcelsmes mantu. No minētās normas neizriet, ka darbības bez loģiska ekonomiska pamatojuma ar neskaidras izcelsmes finanšu līdzekļiem būtu automātiski uzskatāmas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju šīs normas izpratnē – tā arī prasa sasniegt noteiktu pierādīšanas slieksni tam, ka līdzekļi, visticamāk, ir noziedzīgi iegūti.Attiecībā uz procesa virzītāja argumentu, ka stand alonejeb autonomā legalizācija tiek pierādīta, inkriminējot subjektam Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, arī balstoties uz netiešajiem pierādījumiem, tiesas kolēģija atzīst to par pamatotu, taču tas nav attiecināms uz procesu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu. Kā izriet no pašas iepriekš minētās definīcijas satura, autonomā legalizācija tiek izmantota noziedzīgā nodarījuma inkriminēšanai subjektam Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, taču process par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu ir process in rem, tas ir pilnīgi cits process un tajā nav subjekta un nevar būt subjekta, kuram kaut kas tiek inkriminēts.”.9
Līdzīgi secinājumi ir ietverti arī Rīgas apgabaltiesas 2025. gada 27. februāra lēmumā, kurā ir norādīts, ka: “Apelācijas instances tiesa norāda, ka nav likumīgi mantas iespējamo noziedzīgumu saistīt ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas objektīvās puses pazīmēm. Tie ir divi atšķirīgi juridiskie pamati. Kriminālprocesa likuma 59.nodaļas “Process par noziedzīgi iegūtu mantu” kārtībā izskatāmajā lietā, kas izdalīta no pamata krimināllietas, netiek vērtēts jautājums, ir vai nav notikusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un kurš tajā ir vainojams. Izdalītais process par noziedzīgi iegūtu mantu ir īpašs process, kurā tiek izlemts jautājums tikai par to, vai šajā gadījumā arestētās mantas /../ izcelsme ir noziedzīga. Šajā procesā nav jākonstatē un jāvērtē Krimināllikuma 195.pantā paredzētā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas sastāva, tostarp objektīvās puses pazīmes, bet gan procesa virzītājam ir jāpierāda konkrēto naudas līdzekļu noziedzīgā izcelsme jeb tas, vai šī nauda varēja izcelties iepriekš, pirms Krimināllikuma 195.panta, izdarītu noziedzīgu darbību rezultātā. Savukārt jautājums par to, vai ir izdarīts Krimināllikuma 195.pantā paredzētais noziegums – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana – un kurš tajā ir vainojams, var tikt izlemts tikai pamata krimināllietā, izvērtējot personas faktiskās darbības, kas veiktas ar noziedzīgi iegūto mantu, ceļot apsūdzību personai un nosūtot lietu izskatīšanai tiesā pēc būtības. Naudas līdzekļi /../ vienlaicīgi nevarēja izcelties noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbību rezultātā un iepriekš izdarītu noziedzīgu darbību rezultātā.”.10
Attiecībā uz legalizācijas tipoloģijām un pazīmēm tiesu praksē ir ticis norādīts, ka Finanšu izlūkošanas dienesta apkopotās noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas tipoloģijas un pazīmes pašas par sevi nepierāda finanšu līdzekļu noziedzīgo izcelsmi un ir ar informatīvu nozīmi.11 Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas tipoloģijas ir pazīmes jeb riska indikatori, kas ir pamats izmeklēšanas darbību uzsākšanai, nevis arestēto finanšu līdzekļu atzīšanai par noziedzīgi iegūtu mantu.12
Citētās, tiesu praksē rodamās atziņas norāda, uz to, ka šobrīd tiesu praksē tiek atzīts, ka Krimināllikuma 195. panta sastāva objektīvās puses pazīmes, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas pazīmes un tipoloģijas, pašas par sevi nevar būt pietiekams pamats, lai varētu izdarīt secinājumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, jo īpaši, ja nav nekādas informācijas par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu. Tādējādi no minētajām tiesu prakses atziņām, iespējams, varētu izsecināt, ka mantu būtu pieļaujams atzīt par noziedzīgi iegūtu, tikai tad, ja procesā par noziedzīgi iegūtu mantu būtu iegūtas ziņas par konkrēta predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esību un pierādīta konfiskācijai pakļautās mantas saikne ar minēto predikatīvo noziedzīgo nodarījumu.
Šāds secinājums būtu saskanīgs arī ar tiesību doktrīnā norādīto, ka: “Mantas noziedzīgā izcelsme ir jāpierāda apsūdzības pusei, tāpēc teorijā to mēdz dēvēt par pierādīto noziedzīgo mantu”.13 Gan lēmumā uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, gan tiesas lēmumā jābūt norādītām ziņām un pierādījumiem, kas tos apstiprina, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums.14
Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2022-32-01
Satversmes tiesa, vērtējot Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas, ciktāl tās tiek piemērotas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kā vienota tiesiskā regulējuma satversmību, sprieduma 19.3. punktā, attiecībā uz nepieciešamību pierādīt saikni starp mantu un predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, ir norādījusi sekojošo:
- “Satversmes tiesa atzīst: ņemot vērā valsts pienākumu nodrošināt, ka noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta, kā arī faktu, ka autonomās noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas gadījumos konkrēta predikatīvā noziedzīgā nodarījuma pierādīšana bieži ir apgrūtināta vai neiespējama, saikne starp noziedzīgi iegūtu mantu un noziedzīgu nodarījumu var tikt pierādīta ar netiešiem pierādījumiem. Tostarp ir pieļaujams tas, ka netiek ārpus saprātīgām šaubām pierādīta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, lai mantu atzītu par noziedzīgi iegūtu, jo uz tādas mantas izcelsmi, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, attiecināms pierādīšanas standarts “iespējamības pārsvars”. Ar mantu veiktās objektīvās legalizēšanas darbības līdz ar citiem pierādījumiem var veidot netiešo pierādījumu kopumu mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanai.”.15
- “Lai mantu konfiscētu kā noziedzīgi iegūtu, tiesai jābūt pārliecinātai, ka attiecīgā manta, visticamāk, ir radusies no noziedzīga nodarījuma.”.16
Autoru ieskatā citētās Satversmes tiesas sprieduma 19.3. punkta atziņas norāda uz to, ka, lai tiesa varētu konfiscēt mantu kā noziedzīgi iegūtu, tai ir jāgūst pārliecība, ka manta, visticamāk, ir radusies no noziedzīga nodarījuma. Savukārt, lai tiesa šādu pārliecību varētu iegūt, tai ir nepieciešams konstatēt saiknes esamību starp mantu, par kuru tiek izteikts pieņēmums, ka tā ir noziedzīgi iegūta, un predikatīvo noziedzīgo nodarījumu.
No minētā izriet, ka lēmumā par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanu, ir jābūt norādītām ziņām par kādu konkrētu predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, jo bez šādu ziņu esamības, nav iespējama arī jebkādas saiknes konstatēšana starp mantu un noziedzīgo nodarījumu.
Šādu secinājumu ir pieļaujams izdarīt, jo Satversmes tiesas sprieduma 19.3. punktā pēc būtības tiek sniegta atbilde uz konstitucionālo sūdzību iesniedzēju izvirzīto jautājumu – vai procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīti no kriminālprocesiem par autonomo legalizēšanu, ir vai nav jāpierāda saikne starp mantu un predikatīvo noziedzīgo nodarījumu. Sniedzot atbildi, Satversmes tiesai bija iespēja stingri un nepārprotami norādīt, ka apstrīdētais regulējums šādos procesos neparedz nepieciešamību pierādīt saikni starp mantu un jebkādu predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, taču Satversmes tiesas spriedumā šādu secinājumu nav.
Tādējādi ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2022-32-01 ir atzīts, ka par mantas noziedzīgumu var lemt tikai tad, ja ir pierādīta saikne starp mantu un kādu konkrētu predikatīvo noziedzīgo nodarījumu.
Turklāt Satversmes tiesa minētajā spriedumā vienlaikus ir norādījusi, ka tikai apstākļos, kad tiešo pierādījumu par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu iegūšana ir apgrūtināta, vai nav iespējama objektīvu apstākļu dēļ (piemēram – šobrīd tiesiskās sadarbības neesamība ar Krievijas Federāciju17), tad saikne starp noziedzīgi iegūtu mantu un noziedzīgu nodarījumu var tikt pierādīta ar netiešiem pierādījumiem.
Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka viens no šādiem netiešajiem pierādījumiem var būt arī Krimināllikuma 195. panta sastāva objektīvās puses pazīmes (darbības ar mantu), taču, kā netiešais pierādījums, parsaiknes esamību starp mantu un predikatīvo noziegumu, tas tikai kopā ar citiem pierādījumiem var veidot netiešo pierādījumu kopumu.
No minētā var izsecināt, ka Satversmes tiesas spriedumā paustās atziņas apstiprina, ka darbības, kas atbilstu Krimināllikuma 195. panta sastāva objektīvās puses pazīmēm, t.i., legalizēšanas darbībām, pašas par sevi vien nevarētu būt uzskatāmas par pietiekamu pierādījumu mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.
Tas, ka ir nepieciešams pierādīt saikni starp mantu, par kuru tiek izteikts pieņēmums, ka tā ir noziedzīgi iegūta, un predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, izriet arī no Satversmes tiesas spriedumā secinātā, ka apstrīdētais regulējums nav pretrunā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedumā lietā “Yordanov and Others v. Bulgaria” konstatētajam.18
Juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) spriedumā lietā Jordanovs un citi pret Bulgāriju (Yordanov and others v. Bulgaria) ir atzīts, ka, lai varētu veikt konfiskāciju, nepārkāpjot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. punktu, ir jāspēj pamatoti pierādīt, ka mantai, kas tiek pakļauta konfiskācijai, ir noziedzīga izcelsme, norādot uz saikni starp konkrētu noziedzīgu darbību un mantu, bet tas vien, ka persona nepamato mantas likumīgo izcelsmi, nav pietiekams arguments mantas konfiskācijai (sprieduma 124., 130. un 136. punkti).19
Tādējādi secināms, ka Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2022-32-01 ir saskanīgs ar līdzšinējā tiesu praksē paustajām atziņām, ka Krimināllikuma 195. panta sastāva objektīvās puses pazīmes pašas par sevi nevar būt pietiekams pamats, lai varētu izdarīt secinājumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, jo īpaši, ja nav nekādas informācijas par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, un tādējādi nevarētu izmainīt šobrīd nostabilizējušos tiesu praksi.
Autoru ieskātā Satversmes tiesas sprieduma 19.3. punktā atzītā nepieciešamība konstatēt saikni starp mantu un predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, norāda uz nepieciešamību procesā par noziedzīgi iegūtu mantu norādīt ziņas par konkrētu predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, lai būtu pamats izvirzīt apgalvojumu par mantas iespējamo noziedzīgo izcelsmi.
1 Sk., piemēram, Sergejeva D. “Likumdevēja griba” un Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2022-32-01. Jurista vārds, 2025. gada 4. aprīlis. Pieejams:
Siliņa D. Satversmes tiesas spriedums rada pārdomas par tiesiskuma un cilvēktiesību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā. Diena, 2025. gada 27. marts. Pieejams:
Kūtris G. Par Satversmes tiesas nolēmumu, jeb par to, kam jāsniedz pierādījumi procesos par noziedzīgu mantu. Diena, 2025. gada 31. marts. Pieejams: .
2 Satversmes tiesas likuma 32.panta otrā daļa.
3 Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums.
4 Šādi mantas noziedzīgās izcelsmes pamatojumi bieži lasāmi autoru praksē sastopamajos procesa virzītāju lēmumos par procesu uzsākšanu Kriminālprocesa likuma 59.nodaļas kārtībā.
5 Sergejeva D. Predikatīvā noziedzīgā nodarījuma izpratnes problēmas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Jurista Vārds, 06.12.2022., Nr.49(1263), 42.-47.lpp.
6 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2023. gada 23. janvāra lēmuma lietā Nr. KA04-0179-23 11.punkts [nepublicēts].
7 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas:
- 2025. gada 27. februāra lēmuma lietā Nr. KA04-230-25/8 10.punkts [nepublicēts];
- 2025. gada 28. janvāra lēmuma lietā Nr. KA04-0385-25/6 13.punkts [nepublicēts];
- 2024. gada 25. marta lēmums lietā Nr. KA04-349-24/16 [nepublicēts];
- 2023. gada 18. maija lēmuma lietā Nr.KA04-0336-23/11 14. punkts [nepublicēts];
- 2022. gada 31. marta lēmuma lietā Nr. KA04-0386-22/23 8.2.2. punkts [nepublicēts];
- 2022. gada 20. janvāra lēmuma lietā Nr. KA04-0235-22/23 4.3.1. punkts [nepublicēts].
8 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2025. gada 28. janvāra lēmuma lietā Nr. KA04-0385-25/6 13.punkts [nepublicēts].
9 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2024. gada 25. marta lēmums lietā Nr. KA04-349-24/16 [nepublicēts].
10 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas:
- 2025. gada 27. februāra lēmuma lietā Nr. KA04-230-25/8 10.punkts [nepublicēts].
- 2025. gada 25. marta lēmuma lietā Nr. KA04-0440-25/6 14.punkts [nepublicēts].
11 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas:
- 2023. gada 23. janvāra lēmums lietā Nr. KA04-0179-23/12 [nepublicēts];
- 2022. gada 15. decembra lēmuma lietā Nr. KA04-0851-22/1 19. punkts [nepublicēts];
- 2022. gada 1. novembra lēmuma lietā Nr. KA04-0822-22/20 16. punkts [nepublicēts].
12 Rīgas apgabaltiesa Krimināllietu tiesas kolēģijas 2025. gada 27. februāra lēmuma lietā Nr. KA04-230-25/8 12.1.punkts [nepublicēts].
13 Sk. Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. K. Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 952. lpp.
14 Stukāns J. Mantas atzīšanas par noziedzīgi iegūtu tiesiskais regulējums un tā piemērošanas problemātika. Promocijas darbs. Rīgas Stradiņa universitāte, 2019, 83., 84. lpp.
15 Satversmes tiesas 2025. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.2022-32-01 19.3.punkts (31. lpp).
16 Satversmes tiesas 2025. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.2022-32-01 19.3.punkts (30. lpp).
17 Sk. Satversmes tiesas tiesneses J.Briedes skaidrojumu par Satversmes tiesas 2025. gada 14. marta spriedumu lietā Nr.2022-32-01. Pieejams: .
18 Satversmes tiesas 2025. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.2022-32-01 19.3.punkts (32. lpp).
19 Voroņko A., Nikuļceva I. Noziedzīgi iegūti līdzekļi: kā Latvijā piemērot ECT jaunāko spriedumu. Jurista Vārds, 05.03.2024., Nr. 10 (1328), 27.-33.lpp.